Latvijas armijas dibināšana

1918.gada 17.novembrī Latvijas Tautas padomes politisko reformu laikā, kas paredzēja Latvijas Tautas milicijas dibināšanu, bija teikts, ka Latvijas Tautas milicija dibināma uz iesaukšanas pamatiem, neizslēdzot arī iespēju brīvprātīgi pieteikties dienestam.

Latvijas Tautas milicija atradās Pagaidu valdības tiešajā pakļautībā.

Šāda ne visai noteikta pirmā pieeja valsts aizsardzības jautājumam zināmā mērā izskaidrojama arī ar apstākli, ka pārdzīvojamais laikmets varēja likties neiedvešam pārāk lielas bažas par topošās valsts ārējo drošību. Karš lielvalstu starpā bija beidzies. 

Šādos apstākļos diezgan pamatoti varēja rasties cerība, ka kara darbība nekļūs par grūtāko pārbaudījumu neatkarīgas Latvijas celšanas pašā sākumā, un tāpēc arī valsts aizsardzības jautājums varēja likties sava atrisinājuma steidzamības ziņā mazāk asi izjūtams, — vēl jo vairāk tādēļ, ka valsts celšanas darbā stāvēja priekšā daudz neatliekamu un svarīgu uzdevumu.

1918.gada 18.novembrī Rīgā tiek proklamēta Latvijas Republika.

1918.gada 22.novembrī ministru prezidents izšķīrās par īpašu apsardzības spēku nodibināšanu, vadība pagaidām tika uzticēta iekšlietu ministram, ieceļot par ministra tehniskiem biedriem divus dienesta pakāpēs vecākus latviešu karavīru nacionālās savienības locekļus; vecākajam no viņiem, pulvedim-leitnantam Dambītim tika uzdota ministrijas pagaidu pārvaldīšana. Tajā pašā dienā, - 22.novembrī, Apsardzības ministrijas pārvaldītājs izdeva pirmo pavēli, kurā darīja zināmu ministrijas nodibināšanu.

1918.gada decembra sākumā izveidoja Galveno štābu, ko vēlākajos gados pārdēvēja par Virspavēlnieka štābu. Galvenā štāba uzdevums bija pārzināt bruņoto spēku formēšanu, apgādi un sagatavošanu.

1918.gada 3.decembrī nodibināja pirmo Latvijas karaspēka formāciju — Instruktoru rezervi, kuras komandieris bija kapteinis Jānis Balodis. Laikā, kad Latvijas galvaspilsētā Rīgā sākās Virsnieku rezerves, turpmākās Neatkarības rotas formēšana, tika dibināta Latvijas armijas pirmā lielākā vienība - Kalpaka bataljons un vēlākā  Dienvidlatvijas brigāde.

1918.gada 6.decembrī pie pienākumu pildīšanas stājās pirmais Apsardzības ministris Jānis Zālītis.

Ar vācu okupācijas varu ievadītās sarunas risinājās gausi, jo šīs varas pārstāvji mūsu zemes likteņu turpmāko nākotni bija iedomājušies citādu, tādēļ arī tie neizturējās pret mūsu valsts vadības iestādēm ar vēlamo atsaucību.

1918.gada 7.decembrī noslēgtajā līgumā bija paredzēts dibināt ap 6000 vīru lielu brīvprātīgo armiju uz nacionalitāšu pamatiem, kurā ietilptu 26 rotas un 5 baterijas.

Pēc tautībām vienībām vajadzēja sadalīties šādi: 
- latviešu — 18 rotas un 3 baterijas; 
- vācu — 7 rotas un 2 baterijas; 
- krievu — 1 rota;

Komandas valoda — pēc tautībām. Visu spēku komandieris bija uzaicināms no kādas neitrālas valsts, bet līdz tāda izraudzīšanai virsvadībai bija jāatrodas vācu rokās. Tā kā līdz neitrāla komandiera uzaicināšanai lieta nemaz nenonāca, tad arī turpmāk virsvadība palika vācu rokās.

Visa Latvija tika sadalīta 4 apsardzības apgabalos:
- Rīga (priekšnieks bija paredzēts vācietis, bet viņa palīgs — latvietis) 
- Vidzeme (priekšnieks — latvietis, bet palīgs vācietis) 
- Kurzeme (priekšnieks — latvietis, bet palīgs vācietis) 
- Latgale (priekšnieks un palīgs — latvieši)

Apbruņojumu un ietērpu apņēmās dot vācu okupācijas vara pret vēlāku samaksu.  

1918.gada decembra sākumā tika izveidota arī Cēsu rota, bet  20.decembrī tika dibināta Studentu rota un 26.decembrī - Virsnieku rezerves rota, kuras komandieris bija pulkvežletnants Oskars Kalpaks. 

1918.gada 22.decembrī Cēsu rotas karavīriem notika pirmā sadursme ar pretiniekiem.

1918.gada 29.decembrī sakarā ar to, ka neizdevās nokomplektēt nepieciešamo skaitlisko sastāvu brīvprātīgo trūkuma un mobilizēto masveida dezertēšanas  dēļ, Latvijas Pagaidu valdība sagatavoja jaunu līgumu, kurā bija paredzēts, ka Latvijas armijā tiks uzņemti vācu brīvprātīgie karavīri, kas par vismaz četru nedēļu cīnīšanos pret lieliniekiem saņems Latvijas Republikas pilsonību un zemi.

1919.gada 5.janvārī pulkvežleitnants Oskars Kalpaks apvienoja visas latviešu vienības Latviešu atsevišķā bataljonā, kas 1919.gada 21.martā radīja pamatu 1. Latviešu atsevišķai brigādei, kuras komandieris bija pulkvežleitnants Jānis Balodis.

1919.gada 16.janvārī kaujā pie Lielauces krita pirmie Latvijas nacionālās armijas karavīri – leitnanti Kārlis Dambītis un Frīdrichs Liepa, kara ierēdnis Vilis Cīrulis un instruktors Jānis Burmeisters.

1919.gada 6.martā sadursmē pie Airītēm krita pirmais Latviešu karaspēka komandieris - pulkvedis Oskars Kalpaks.

1919.gada 3.februārī kapteinis Jorģis Zemitāns sāka organizēt latviešu karaspēku Igaunijā un Ziemeļlatvijā, kas 31.martā radīja pamatu Ziemeļlatvijas brigādei.

1919.gada pavasarī Latvijas bruņotos spēkus veidoja:
- Landesvērs (vācbaltiešu zemessardze) 
- Ziemeļlatvijas brigāde (komandieris apakšpulkvedis J.Zemitāns, štāba priekšnieks pulkvedis V.Ozols) 
- Dienvidlatvijas brigāde (komandieris apakšpulkvedis J.Balodis)

Abas šīs brigādes 1919.gada 10.jūlijā apvienoja vienotā formējumā - Latvijas armijā - ģenerālis Dāvids Simansons, kurš tika iecelts par pirmo Latvijas armijas virspavēlnieku.

Līdz ar to 1919.gada 10.jūlijs ir diena, kad tika izveidota Latvijas armija.

1919.gada augustā apmaiņā pret liniem un kokmateriāliem Latvijas valdība no Francijas ieguva kredītu 11 miljonu franku apmērā, iegūstot iespēju iegādāties bruņojumu.

Desmit tūkstošus latviešu karavīru ar 10 000 šauteņu, 550 ložmetējiem, 30 lielgabaliem.

1919.gada septembrī arī Anglija nolēma Latvijai piegādāt 19 500 šautenes, 14 lielgabalus un 2 smagos lielgabalus, 25 ložmetējus un sešus smagos automobīļus. Kopā ar šo Anglijas sūtījumu latvieši saņēma arī apģērbu un apavus 30 000 karavīriem.

1919.gada oktobrī briti latviešiem nodeva 28 lielgabalus, 234 automātiskos ieročus, 18 600 šautenes un citu kaujas tehniku par kopējo summu 16 000 mārciņu.

1919.gada decembrī Latvija no Polijas bez jebkādas atlīdzības saņēma 6 000 šautenes un 5 000 000 patronu.

1919.gada 8.oktobrī sākās bermontiešu uzrukums Rīgai, kas beidzās 29.novembrī, kad Bermonta armija tika padzīta uz Lietuvu.

Uzreiz pēc Bermonta karaspēka sakaušanas tika atvaļināti instruktori un kareivji, kas bija vecāki par 35 vai jaunāki par 18 gadiem. Armijas samazināšanas darbs ievērojami paātrinājās pēc miera noslēgšanas ar Padomju Savienību. Demobilizācija turpinājās nepārtraukti un pakāpeniski.

1920.gada 3.janvārī sākās Latgales atbrīvošana, nākot palīga Polijai, kas ilga līdz 1.februārim.

1920.gada 13.augustā armijas virspavēlnieks ģenerālis Jānis Balodis izdeva pavēli Nr. 124 paziņoja par Latvijas atbrīvošanas kara veiksmīgām beigām. No 220 vīru sākotnējās grupas bija izveidojies nopietns bruņotais spēks 76.000 vīru stiprumā.

1921.gada 1.aprīlī virspavēlnieks nolika savas pilnvaras un armija pārgāja miera laika stāvoklī. Armijas samazināšana tika nobeigta 1923. gada sākumā.