Brīvības cīņas | Nacionālie bruņotie spēki

Brīvības cīņas

Latvijas Brīvības cīņas – cīņas par Latvijas valsts neatkarību 1918. – 1920.gadā.

Latvijas Brīvības cīņu ilgums – no 1918.gada 18.novembra, kad tika proklamēta Latvijas Republika līdz 1920. gada 11.augustam, kad tika noslēgts Latvijas – Krievijas miera līgums. Krievija atzina Latvijas neatkarību un atteicās no tiesībām uz Latvijas zemi.

Bermontiāde – Latvijas Brīvības cīņu posms, kura laikā notika vācu un krievu karaspēka mēģinājums ieņemt Rīgu un likvidēt Latvijas neatkarību.

Bermontiādes ilgums – no 1919.gada 8.oktobra, kad bermontieši sāka uzbrukumu Rīgai līdz 1919.gada 28.novembrim, kad Rietumu brīvprātīgo armija tika padzīta uz Lietuvu. Nozīmīgākais cīņu pavērsiens – 11.novembris, kad Latvijas valsts armija atbrīvoja Rīgas Pārdaugavu no bermontiešiem.

Galvenās bermontiādes cīņu vietas – Rīga (Pārdaugava), Ķekava, Jūrmala, Saldus, Talsi, Sabile, Kuldīga, Jelgava, Liepāja, Grobiņa, Aizpute.

Latvijas zaudējumi bermontiādes laikā:

• armijas zaudējumi – 57 virsnieki un 686 karavīri; 
• valstij nodarītie postījumi – 293 miljoni Latvijas rubļu apmērā (pēc tā laika kursa).

Lāčplēša dienu Latvijā atzīmē par godu neatkarīgās Latvijas valsts armijas uzvarai pār Rietumu brīvprātīgo armiju jeb t.s. Bermonta kara spēku 1919.gada 11.novembrī. Pieminot šo notikumu, Lāčplēša dienā tiek godināti Latvijas brīvības cīnītāji.

Laika posms no 1918.gada 18.novembra – Latvijas Republikas proklamēšanas dienas līdz 1919.gada 11.novembrim – Rīgas atbrīvošanai no iekarotāju karaspēka ir viens no sarežģītākajiem Latvijas vēsturē. Lai gan 1918.gadā tika pasludināta Latvijas neatkarība, valstī vēl aiz vien atradās vācu un krievu karaspēks un tikai 1919.gadā, kad Latvijas brīvības cīņu laikā iekarotāji tika padzīti no Rīgas, kļuva skaidrs, ka valsts ir atguvusi un nostiprinājusi savu neatkarību.

Viena no svarīgākajām Latvijas Brīvības cīņās ir Latvijas valsts armijas cīņa pret Rietumu brīvprātīgo armiju. Pretinieku armiju formāli komandēja krievu cara armijas pulkvedis Pāvels Bermonts, taču faktiskais tās vadītājs bija vācu ģenerālis Rīdigers fon der Golcs. Pretēji Strazdu muižas pamiera līgumā noteiktajam, ka vācu armijai jāpārtrauc karadarbība un jāatstāj Latvijas teritorija, fon der Golcs ar Bermontu bija noslēdzis slepenu līgumu, kura mērķis bija iekarot Latviju. Par bermontiādes sākumu uzskatāms 1919.gada oktobris, kad Bermonts paziņoja par nodomu ieņemt Rīgu, savukārt jau 8.oktobrī krievu – vācu apvienotā armija sāka uzbrukumu Rīgai. Uzbrukums bija Latvijas valdībai negaidīts notikumu pavērsiens, taču ienaidnieka klātbūtne vairoja latviešu tautas patriotismu un Latvijas kara spēks, kurš atradās tikai formēšanas stadijā varonīgi cīnījās aizsargpozīcijās.

Par Bermonta armijas uzbrukumu kļuva zināms visā pasaulē un ņemot vērā, ka iebrucēju rīcība bija pretrunā ar Rietumvalstu politiskajām interesēm, jau dažas dienas vēlāk Latvija sāka saņemt no ārzemēm sūtīto palīdzību – ieročus un pirmās nepieciešamības preces. Nozīmīgu atbalstu uzbrukumos latviešiem sniedza arī britu un franču karakuģi.

Latvijas valsts armija izšķirošo uzbrukumu bermontiešiem sāka 9.novembrī un lai gan cīņas bija grūtas, jau 11.novembrī Bermonta karaspēks tika padzīts no Rīgas. Par godu Latvijas valsts armijas uzvarai pār Bermonta karaspēku,

11.novembrī atzīmē Lāčplēša dienu – šī diena simbolizē Andreja Pumpura eposā «Lāčplēsis» pareģoto latviešu tautas varoņa Lāčplēša uzvaru pār melno bruņinieku.

Bermontiāde ir ievērojama ar to, ka sākotnēji salīdzinoši nelielā Latvijas valsts armija ar ierobežotiem resursiem spēja sakaut skaitliski daudz lielāko un labāk bruņoto Rietumu brīvprātīgo armiju. Kā galvenie Latvijas valsts armijas uzvaras iemesli tiek minēti – latviešu karavīru drosme un varonīgums; sabiedroto valstu sniegtais atbalsts Latvijai; pretinieka armijas iniciatīvas trūkums un sliktā kaujas organizācija.

Lāčplēša diena ir nozīmīga arī ar to, ka 1919. gada 11. novembrī tika dibināts Latvijas valsts apbalvojums – Lāčplēša Kara ordenis ar devīzi – «Par Latviju.» Lāčplēša Kara ordeni piešķīra Latvijas armijas karavīriem, bijušo latviešu strēlnieku pulku karavīriem, kā arī ārzemniekiem, kuri piedalījās Latvijas Brīvības cīņās vai sniedza ieguldījumu un sekmēja Latvijas valsts nodibināšanu.

Kopumā ir pasniegti 2146 Lāčplēša Kara ordeņi. 

Piemiņas vietas Brīvības cīņās kritušajiem karavīriem un šo cīņu notikumiem veltītus pieminekļus Latvijā sāka iekopt un celt tūlīt pēc pašu Brīvības cīņu beigām. 1923.gadā Latvijas Republikas valdība pieņēma likumu „Par vēsturiskām kauju vietām un pieminekļu aizsardzību” ar kuru par vēsturiskām un aizsargājamām uzskatīja kauju vietas (arī 1.pasaules kara kauju vietas) Latvijā, kā arī kritušo karavīru kapu vietas. 1932.gadā pieņēma „Noteikumus par pieminekļu aizsardzību”, saskaņā ar kuriem par aizsargājamiem pieminekļiem uzskatīja arhitektūras un skulptūras formās celtas piemiņas zīmes, kauju un kapu vietas, ar kurām saistīti vēsturiski notikumi. Liela daļa no šiem pieminekļiem un piemiņas zīmēm cieta vairāk kā piecdesmit gadus ilgušajā padomju okupācijas laikā. Padomju vara centās no tautas apziņas iznīdēt jebkuru atmiņu par savu valsti un saviem varoņiem.

Ir izveidota karte, lai varētu parādīt, kur dabā atrodas pieminekļi un piemiņas vietas tiem Latvijas armijas karavīriem, kuri Brīvības cīņu (1918.-1920.) laikā spēja atbrīvot mūsu zemi no visiem ienaidniekiem. Karte veidota arī kā aicinājums atcerēties un kopt savas valsts vēsturisko mantojumu.

Karte sniedz ieskatu pieminekļu un piemiņas zīmju tapšanas un atklāšanas vēsturē, kā arī informāciju par katra konkrētā objekta atrašanos dabā. Tajā atzīmēts 91 objekts, taču kopējais Brīvības cīņām veltīto piemiņas zīmju skaitlis ir daudz lielāks. Kartes ierobežotas lielums nav ļāvis tajā parādīt visas iespējamās daudzās baznīcās, kapos un uz ēkām izvietotās piemiņas plāksnes un zīmes. Daudzi vēsturiski objekti padomju un vācu okupācijas laikos ir gājuši bojā. Kartes veidotāji par savu uzdevumu uzskatīja atdot pienācīgo godu arī citu valstu un tautu karavīriem veltītajiem pieminekļiem Latvijas teritorijā – Igaunijas, Polijas, Lietuvas, jo šo valstu karavīri cīnījās plecu pie pleca ar latviešu karavīriem par mūsu zemes brīvību.