Vēsture

1918.gada 17.novembrī tika dibināta Latvijas Tautas milicija, bija paredzēts, ka Latvijas Tautas milicija dibināma uz iesaukšanas pamatiem, neizslēdzot arī iespēju brīvprātīgi pieteikties dienestam.

Nedaudz vēlāk - 22.novembrī tika dibināti aizsardzības spēki, to vadība sākumā tika uzticēta iekšlietu ministram, par ministra tehniskajiem biedriem ieceļot divus dienesta pakāpēs vecākus latviešu karavīru nacionālās savienības locekļus.

1919. gada sākumā, lieliniekiem tuvojoties, Latvijas Pagaidu valdībai un vācu iestādēm vajadzēja pamest Rīgu. 3. janvāra agrā rītā pārgājiena kolonnā pilsētu atstāja arī Pagaidu valdībai uzticību saglabājušie latviešu karavīri pulkveža-leitnanta Oskara Kalpaka vadībā (divas dienas Jelgavā no viņiem oficiāli tika izveidots Latviešu atsevišķais bataljons). 3. janvāra pievakarē Rīgā ienāca Padomju Latvijas armijas pirmās vienības. Nākamajās nedēļās turpinājās Padomju Latvijas armijas virzīšanās uz priekšu.

1919. gada 7.janvārī Liepājā notika Latvijas Pagaidu valdības sēde, kurā tika nolemts "aizstāvēties līdz pēdējai iespējai."

Turpinājās Latvijas armijas attīstība, līdz 1919.gada pavasarī Latvijas bruņotie spēki sastāvēja no Landesvēra (vācbaltiešu zemessardzes), Ziemeļlatvijas brigādes un Dienvidlatvijas brigādes. Abas šīs brigādes 1919.gada 10.jūlijā apvienoja ģenerālis Dāvis Sīmansons, kļūdams par pirmo Latvijas armijas virspavēlnieku. Šī diena ir uzskatāma par dienu, kad tika izveidota Latvijas Armija.

1919.gadā notika strauja Latvijas armijas apbruņošana un attīstība, tika saņemts bruņojums un ekipējums no Anglijas, Polijas un citām valstīm.

Pēc smagām cīņām un Latvijas atbrīvošanas 1921.gadā Latvijas armijas virspavēlnieks nolika savas pilnvaras un armija pārgāja miera laika stāvoklī un uzsāka armijas samazināšanu, kas tika pabeigta 1923.gadā.

No 1921.gada sāk Latvijas armijas karavīru apmācību un reglamentu, dažādu noteikumu izdošanu un izveidošanu. Armijas attīstības laikā tiek dots arī pirmais karavīra zvērests - 1922.gada 24.janvārī.

1940.gada 17.jūnijā, Otrā pasaules kara laikā, padomju karaspēks savā kontrolē pārņem visu Latviju un Igauniju.

Kopš Latvijas teritoriju ieņēma padomju karaspēks, Latvijas armija tika pamazām izformēta, atvaļinot rezervē, arestējot un deportējot latviešu karavīrus. 1940.gada 27.septembrī likvidēja Latvijas Kara ministra posteni, bet 1940.gada 9.oktobrī likvidēja Latvijas Tautas armijas komandiera amatu.

1989.gada 17.jūnijā Rīgā, Latvijas Valsts Universitātes Lielajā aulā, notika Latvijas strēlnieku apvienības dibināšanas konference. Pēc kuras dažu nedēļu laikā Latvijas strēlnieku apvienībā iestājās vairāk nekā 500 bijušo karavīru. Rudenī izveidojās nodaļas un grupas Jelgavā, Tukumā, Liepājā, Bauskā, Balvos, Līvānos, Maskavā un cituviet. Sākas aktīvs darbs pie likumu, reglamentu un dažādu dokumentu izveides un izstrādes, kas būs nepieciešami armiajs izveidei un pastāvēšanai.

1991.gada 10.septembrī tika pieņemts likums par valsts obligato militāro dienestu. Sakarā ar šo likumu, visiem Latvijas pilsoņiem - vīriešiem, vecumā no 19 - 50 gadiem, jāpilda obligātais militārais dienests. Neilgi pēc šī likuma pieņemšanas, 11.novembrī, Brāļu kapos, tiek dots pirmais karavīra zvērests kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas.