Ar apbrīnojamu mērķtiecību un harizmu apveltīta, NBS Valodu skolas Ādažu mācību grupas galvenā svešvalodu pasniedzēja Silvija Sīmane jau no 1996.gada Nacionālo bruņoto spēku (NBS) karavīriem pasniedz angļu valodu, aktīvi iesaistoties arī pasniedzēju apmācības projektos. Silvija guvusi vērtīgu pieredzi arī starptautiskos projektos Afganistānā, Kolumbijā un NATO štābos, un nemitīgi tiecas gūt jaunu pieredzi un zināšanas.

Silvijai arī šajā, Latvijai tik sarežģītajā laikā, acīs vēl palikusi dzirkstelīte. Intervijas laikā enerģija no viņas starot staro. Var apbrīnot, ar kādu uzņēmību Silvija tiecas pēc jaunām emocijām, ļaujas likteņa pavērsieniem un vienmēr gatava jauniem izaicinājumiem. Raugoties uz viņu, grūti iedomāties, ka šī sievišķi trauslā, elegantā valodas pasniedzēja vēl nesen atgriezusies no Afganistānas, kur aktīvi darbojusies starptautiski nozīmīgā projektā.

Silvija Sīmane ir vienīgā Valodu skolas pasniedzēja, kura guvusi vērtīgu pieredzi Afganistānas Nacionālās Armijas angļu valodas pasniedzēju metodiskajā apmācībā, tāpēc mil.lv aicināja viņu pastāstīt par projektu, Afganistānas kultūru, sadzīvi, iedzīvotājiem un gūto pieredzi.

Kāpēc tāds dzīves aicinājums būt pasniedzējai?
Man ir šī apziņa, ka veidoju cilvēku. Ar angļu valodas apmācību es attīstu cilvēkā ne tikai valodas prasmes, bet arī tās prasmes, kas cilvēkam ļauj būt vairāk nekā viņš šobrīd ir, īpašu vērību pievēršot saskarsmes prasmju attīstīšanai, pašapziņas celšanai un pašvērtējuma paaugstināšanai. 

Jūs esat pasniedzēja arī Rīgas Tehniskajā universitātē. Kādas ir būtiskākās atšķirības karavīru apmācībā?
Būtiskākā atšķirība ir tā, ka vairums no karavīriem, it īpaši tie, kas nāk no kaujas vienībām, nav akadēmiski orientēti, līdz ar to valodu apmācībā jācenšas pielietot metodes, kas karavīrus uzrunātu, līdzīgas metodes tām, kas tiek izmantotas viņu ikdienas apmācībā, piemēram, lomu spēles, simulācijas, kinestētiskas aktivitātes un prezentācijas.

Karavīri ir ļoti motivēti, ar vēlmi sadarboties. Valodu apmācībā sadarbība starp pasniedzēju un kursantiem spēlē būtisku lomu. Karavīri nāk ar pieredzi, kuras man nav un nevar būt. Mans uzdevums ir radīt klasē mācīšanās atmosfēru, kas veicinātu valodas lietošanas prasmju attīstīšanu militāros kontekstos, situācijās, kurās šī valoda būs jālieto. 

Vēl pavisam nesen Jūs atgriezāties no Afganistānas. Pastāstiet, lūdzu, par projektu, ko realizējāt?
Piedalījos starptautiskā konkursā, kurā tika aicināti pieteikties pasniedzēji ar pieredzi pasniedzēju apmācīšanā. Pieteicos, un izvēlējās mani. Pieņemu, tāpēc, ka mēs valodu apmācībā esam gājuši nedaudz līdzīgu ceļu kā Afganistāna. Šis bija pirmais projekts Afganistānā, kas piedāvāja ieskatu militārās angļu valodas apmācības materiālos un metodikā, kas balstīta uz šodienas valodas lietošanas vajadzībām. Viens no projekta mērķiem bija pasniedzēju profesionālā pilnveidošana, dodot viņu rokās rīkus - makšķeres un apmācot, kā ar tām efektīvāk rīkoties.

Vienīgais mācību materiāls, kas līdz šim bija pieejams Afganistānas angļu valodas pasniedzējiem, bija Amerikāņu valodas kurss (American Language Course), ko izstrādājis DLI (Defense Language Institute).

Arī Latvijā, pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, karavīru un kadetu apmācībā tika izmantots šis kurss. Situācija pasaulē ir mainījusies un līdz ar to arī karavīra funkcijas un angļu valodas lietošanas vajadzības.

Lielbritānijas Padomes Afganistānas Nacionālās Drošības Spēku Valodas Spēju projekts ir ļoti būtisks, jo nereti augstākie Afganistānas virsnieki nespēja sekot līdzi apmācībai ārvalstīs, un bija gadījumi, kad kursants pat jāsūta mājās, kas jau ir demoralizējoši. Šis ir apmācības modernizēšanas projekts, kas ir atvērts sadarbībai arī citu valstu piedāvātajām programmām.

Semināru vadījām divatā. Otrs pasniedzējs un projekta vadītājs bija no Lielbritānijas. 

Kādi bija Jūsu pienākumi un uzdevumi?
Kabulā biju divas nedēļas. Tas bija militārās angļu valodas metodikas seminārs, kurā iepazīstinājām Kabulas Aizsardzības akadēmijas un Kabulas Militārās apmācības centra angļu valodas pasniedzējus ar  jaunākajiem  mācību materiāliem, apmācību metodēm, pasniedzēju profesionālās pilnveides programmām, pašmācības centriem,  testēšanas sistēmām - IELTS, kā arī ar NATO Stanag 6001. Seminārā piedalījās 28 pasniedzēji, pārsvarā karavīri – sākot no kapteiņa dienesta pakāpes līdz pat pulkvežiem. Bija arī civilie pasniedzēji, arī viena sieviete, pārsvarā ar Kabulas Universitātes diplomiem.

Projekta ietvaros Kabulā tiks atvērti divi pašmācības centri, tāpēc divas nodarbības vadīju par mācīšanās un pašmācības prasmju attīstīšanu un vienu nodarbību par pašmācības centru vadīšanu. Jāsaka, ka šī ir viena no jomām, kas mērķtiecīgi jāattīsta arī Latvijā – kursanti, kuri mācās angļu valodu, pilnveido savas mācīšanās prasmes un, pēc intensīvo kursu beigšanas, uzņemas atbildību ne tikai par valodas zināšanu uzturēšanu, bet arī uzlabošanu. 

Nebaidījāties doties uz Afganistānu?
Tā kā ikdienā apmācu kaujas vienību karavīrus, kuri dodas uz starptautisko operāciju Afganistānā, man kā pasniedzējai tā bija lieliska iespēja gūt pieredzi vidē, kurā strādā mūsu apmācības prioritārie karavīri. Tas bija un ir manas profesionālās pilnveides, plašākā kontekstā runājot, NBS Valodu skolas attīstības jautājums. 

Tas laikam arī bija tas faktors, kas iedrošināja – nesatricināma ticība, ka tas ir pat valstiski nozīmīgi. Lai dotos uz Afganistānu, lūdzu man piešķirt atvaļinājumu. Tas nenācās viegli, apstiprinājumu tam, ka varēšu izmantot atvaļinājumu, lai vadītu semināru, saņēmu tikai piecas dienas pirms izlidošanas.

Mani iedrošināja lielais ģimenes un kolēģu atbalsts. Arī karavīri, kuriem stāstīju par piedāvāto iespēju, novērtēja to kā lielisku iespēju. Vīrs un dēls bija lepni. Meita gan pateica, ka nedaudz esot baidījusies. 

Kāda bija Jūsu dienas kārtība?
Pirmo nedēļu dzīvoju Lielbritānijas vēstniecībā. Man bija istaba bez logiem. Man teica, ka no drošības apsvērumiem atrodos visdrošākajā vietā. Teritoriju visu diennakti apsargāja Nepālas gurkhas. Vēlāk mani pārcēla uz Lielbritānijas Padomi, kur arī ir speciāli aprīkota teritorija un telpas. Amizanti bija, ka manai istabai bija mazs lodziņš, un katru rītu ap plkst.4:30 mani uzmodināja kaķītis, kurš ieritinājās man līdzās.

Apmācību sākām tikai plkst.10, jo Kabulā drošības apsvērumu dēļ no plkst.7 līdz plkst.9 nedrīkst pārvietoties transportā, bet tas, manuprāt, attiecās tikai uz Lielbritānijas vēstniecības transportu. Uz apmācību vietu mani veda ar bruņotu mašīnu, bija miesassargs. Obligāti bija jāvelk bruņu veste, nēsāju arī galvas apsēju. Ļoti pārdzīvoju, ka nevaru izkāpt no mašīnas un pāriet kaut vai ielai pāri. Varēju pārvietoties tikai labi apsargātās vietās, kuras pārsvarā bija norobežotas ar betona stabiem. Pa mašīnas logu gan redzēju Kabulas mošejas, dārzus, Amira Abdula Rahmana pili, pieminekļus.

Pārtraukumos bija tējas dzeršana, jo kafiju viņi nedzer. Arī tas notiek ceremoniāli – sēž atkarībā no dienesta pakāpēm un vecuma. Svarīgākās personas ved sarunas ar pasniedzējiem. Pusdienas bija vispompozākais pasākums - pirms pusdienām visi satikās laukumā, sasveicinājās, apjautājās, kā iet. Kad tika sagaidīts ģenerālis, vai nu afgāņu, vai amerikāņu, vai abi, tad visi devāmies uz ēdnīcu, kur ir dažādi galdi, pie kuriem sēž pēc pakāpēm. Sēdēju pie ģenerāļu un pulkvežu galda, pie kura tika sēdinātas arī amerikānietes. Afgāņu sievietes sēdēja atsevišķi. Līdzko ģenerālis pabeidza ēst pusdienas, tad bija jāsaprot, ka pusdienas ir beigušās un visi cēlās augšā. Nereti paliku „pusēdusi”, jo ģenerālis bija mācījies Maskavā un bija apguvis ātras ēšanas iemaņas. 

Kā kursanti Jūs uztvēra kā sievieti-pasniedzēju?
Pirmo reizi, kad ienācu klasē un kursantus ieraudzīju, biju nobijusies – pārsvarā tikai vīrieši, daži no viņiem izskatījās cienījamā vecumā, bārdaini, ar citu kultūru un telpa neliela. Baidījos, vai mani uztvers nopietni, un kā tas būs, kad es kā sieviete vadīšu viņiem apmācības procesu. Jāsaka, ka jau pirmajā nodarbībā mēs nodibinājām ļoti labu kontaktu un jutu, ka varēšu strādāt. Guvu šo pašpaļāvību, ka varu to izdarīt. 

Kas kursantiem sagādāja lielākās grūtības apmācību procesā?
Vārdu apjoms, jo kursā bija divi lieli uzsvari: viens uz militāro terminoloģiju, otrs - uz metodiku. Tieši militārā terminoloģija sagādāja lielākās grūtības, kas varētu būt pārsteidzoši, jo gandrīz visi kursanti bija ar militāro izglītību. Iespējams, ka viņi šo terminoloģiju labi pārzina dari vai puštu, bet ne angļu valodā. Viņiem bija pārsteidzoši liela vēlme mācīties un nekautrēties no tā, ka jāmācās. Kursantu jautājumi mani pārsteidza. Viņi neko nepieņem kā absolūto patiesību, bet apšauba lietas, kas ir ārkārtīgi augsts profesionālisms.

Kopumā pasniedzējiem bija labas angļu valodas zināšanas. Daži no viņiem bija mācījušies Indijā, kur apmācība notikusi angļu valodā. Vairāki no kursantiem valodu bija apguvuši Kabulas Universitātē, studējot angļu valodu un literatūru. Afganistānas pasniedzējiem piemīt kāda svarīga prasme – domāt un runāt metaforās un līdzībās, spēja vispārināt un to ilustrēt spilgtā metaforā.  

Daudzkārt uzsvēru, ka šo kursu mēs veidojam kopā – tā nav mana programma, tā nav Lielbritānijas programma, tas ir mūsu kopdarbs. 

Vai redzējāt apmācību rezultātus?
Tā noteikti ir atgriezeniskā saite no kursantiem. Pēc pirmajām četrām apmācības dienām lūdzu viņiem uzrakstīt, kādas zināšanas viņi ir guvuši, ko sapratuši un kādu potenciālu tagad redz sevī. Bija pārsteidzoši, ka kursanti ļoti nopietni izvērtēja gūto pieredzi un sniedza ļoti detalizētas atbildes. Daži no komentāriem bija, ka viņi šajās četrās dienās metodikā iemācījušies vairāk nekā savā mūžā. Mēs ne tikai runājām par metodiku, bet arī pielietojām to apmācību procesā. Kursanti atzina, ka tagad viņiem ir ne tikai vēlēšanās, sapratne, bet arī drošība, ka šīs metodes viņi var izmantot savā ikdienas darbā klasē. Tas jau ir ļoti liels sasniegums pirmajās četrās dienās. 

Vai kursa noslēgumā kuranti saņēma arī sertifikātus?
Jā, sertifikātus izsniedza Aizsardzības akadēmijas rektors. Kursa noslēguma ceremonijā piedalījās arī Lielbritānijas militārais atašejs un amerikāņu pārstāvji, jo projekta galvenā ideja bija kā partneriem sadarboties, nevis sacensties, lai uzlabotu Afganistānas Nacionālās armijas angļu valodas apmācību. Kursa noslēguma pasākums norisinājās Kabulas restorānā „Serena”. Šis bija ļoti īpašs pasākums kursantiem, jo ikdienā viņi to nevarētu atļauties. Viņi bija īpaši saposušies, īpaši gatavojušies šim pasākumam. Daudzi teica, cik žēl, ka ģimene nevar būt kopā ar viņiem. Arī šajā pasākumā jutu ļoti lielu cieņu pret mani kā sievieti, kursanti palīdzēja man apsēsties, pienesa ēdienu, mainījās pie manis pēc sarunas, lai visiem būtu iespējams ar mani parunāties, nofotografēties. Ļoti patīkami un galanti. 

Vai varat padalīties iespaidos par Afganistānas iedzīvotājiem, viņu vērtību sistēmu, kultūru?
Kas man pārsteidza – ārkārtīgi skaistās un mierīgās acis, tajās nav ne nomāktības, ne naida, un arī viņi paši ir ļoti mierīgi un sakārtoti. Lai nodibinātu ar kursantiem kontaktu pirmajās 90 minūtēs lūdzu viņiem vienam otru raksturot un iepazīstināt ar kādu no saviem kolēģiem. Redzēju kādas vērtības viņiem ir svarīgas - pacietība, godīgums, strādīgums - tas, ka cilvēks dara savu darbu ar mīlestību. Ļoti svarīga ir ģimene un vecāki.  

Neatņemama ikdienas sastāvdaļa ir lūgšanas. Viņi veic soļā vismaz piecas reizes dienā. Pasniedzējiem bija līdzi paklājiņi, un tas ir ļoti privāts un intīms pasākums. Piektdienas viņiem ir brīvas, līdz ar to strādājām arī sestdienās un svētdienās.

Arī Kabulas ielās ir vērojami sastrēgumi. Var redzēt dažādus pārvietošanās līdzekļus – ļoti daudz dažāda vecuma auto, ēzelīšu un zirgu pajūgu, motociklu, divriteņu, pārsvarā visi pārvadājot neiedomājami lielas kravas. Motocikli, uz kuriem vizinās visa ģimene - četri-pieci cilvēki. Lielās kravas mašīnas izrotātas kā līgavas. Ārkārtīgi liels radošums un improvizācija – kā vienā mašīnā var satilpināt desmit cilvēkus un vēl kravu paņemt?

Nedaudz sanāca aprunāties arī ar Afganistānas sievietēm, kā jau teicu, grupā bija viena sieviete. Viņa atzina, ka ļoti daudz ieguvusi, iespējams, ka es, kā sieviete, viņā uzrunāju kaut ko tādu, kas viņu spārnoja. Sievietes Afganistānā ir teiksmainākas, viņās ir jaušams noslēpums.

Kas vēl ir ļoti interesanti – kad tiek uzdots jautājums auditorijai, tad viņi gaida, ka vispirms atbildi sniegs gados vecākie, jaunākie nekad neiesprauksies, - tikai tad, ja viņiem dos vārdu. Tā ir ļoti liela cieņa.

Arī pret mani kā pasniedzēju kursanti izrādīja ļoti lielu cieņu, katru rītu apjautājoties, kā klājas man un manai ģimenei, vai neesmu noilgojusies pēc mājām. Pēc nodarbībām vienmēr sirsnīgi pateicās, apprasījās, vai neesmu nogurusi, jo pasniedzējs gan gatavojot, gan vadot nodarbību  ieliek lielu enerģiju. Es to sauktu par empātiju. Latvijā mēs nereti to uzskatām par pašsaprotamu lietu. 

Pirmie iespaidi bija tādi kā gaidījāt?
Vēl Padomju Savienības laikā daudz ceļoju pa Vidusāziju. Esmu bijusi Tadžikistānā, Uzbekistānā, Azerbaidžānā. Būtībā šīs valstis ir ļoti līdzīgas gan cilvēku mentalitātes, gan kultūras un vides ziņā. Vienīgais, ka pirms tam nekur nebiju bijusi, kur ir tik daudz putekļu.

Man bija kursants, kurš man uzticēja savus dzejoļus. No šiem dzejoļiem secināju, ka tāpat kā jebkura cita tauta, arī viņi visi grib būt brīvi un dzīvot mierā. Pēdējā vakarā, kad parunāju ar kursantiem, viņi teica, ka cilvēki visur ir vienādi – tā ir tikai propaganda, politiskā sakritība - apstākļi, kas sanaido cilvēku ar cilvēku. Bet cilvēkiem visiem sāp, viņi grib mieru, un dzīvot neatkarīgā valstī. Ikdienā nevarēja manīt, ka Afganistānā notiek karadarbība. Zīmīgi gan ir tas, ka Afganistānas Nacionālās armijas karavīri darbā ierodas civilajās drēbēs. Daudzi izvairās stāstīt, kur strādā.

Mani loti iepriecināja cilvēku laipnība, miers un viesmīlība. Nevienā situācijā nejutu naidīgumu. Domāju, kā gan tādā harmonijā var dzīvot, redzot to, kas notiek apkārt, zinot to, ko viņi ir pieredzējuši. Mēs daudz varam no viņiem mācīties – kā iegūt mieru, sirsnību un pateicību par katru nodzīvoto dienu. Afganistānas iedzīvotājiem ir ļoti draudzīgas attiecības ar kolēģiem – viņi bieži tiekas un ir kā viena liela ģimene. 

Vai esat domājusi, kāpēc tieši Jūs izvēlējās šajā nozīmīgajā projektā?
Manas veiksmes nosacījums ir, ka man nav aizspriedumu ne pret vienu nāciju, ne pret vienu valsti, ne institūciju, kur nu vēl pret apmācāmo, - jo to jūt un redz. Kursantus pieņemu tādus kādi viņi ir – ar viņu uzskatiem, pārliecību un ticību. Mēs kopīgi veidojam jaunu pieredzi. 

Daudz esmu domājusi, kāpēc tieši mani izvēlas. Tā noteikti varētu būt spēja iedvesmot un spēja cilvēku pacelt. Atraisīt potenciālu, kas ir ļoti svarīgi, jo katrā no mums ir šis potenciāls un noteiktos apstākļos viņš vienkārši uzplaukst.

Tad, kad notiek apmācība, mums jāuzrunā cilvēks arī garīgā un emocionālā līmenī, ne tikai sniedzot zināšanas, bet arī veidojot attieksmes un saprašanu par lietām, iesaistot procesā un to baudot, kopīgi uzņemoties iniciatīvu un atbildību.

Daudzu gadu garumā esam saņēmuši palīdzību no citiem, esam piedalījušies dažādos britu, skandināvu un amerikāņu projektos. Tagad mēs varam veidot savus projektus, izstrādājot apmācības programmas un tās realizējot. Tā noteikti ir Latvijas tēla spodrināšana. Es tur biju Latvijas vēstniece, pirmais cilvēks no Latvijas, ko viņi satika. Kursantu zināšanas par Latviju bija ļoti minimālas. No manis viņiem radās priekšstats par Latviju un par apmācību Latvijas bruņotajos spēkos. 

Kādas bija sajūtas, atgriežoties Latvija?
Vēl nedēļu intensīvi sarakstījos ar saviem kursantiem. Emocionāli dzīvoju tur, man bija grūti pārslēgties. Tā bija liela emocionāla uzvara – es nenobijos, es to izdarīju. Arī Lielbritānijas kolēģis teica atzinīgus vārdus par mūsu sadarbību. 

Kā vērtējat Afganistānā iegūto pieredzi?
Labi, ka šī intervija notiek ar nelielu laika atstarpi. Latvijā atgriezos 31.martā un bija laiks par šo jautājumu padomāt. Tā ir abpusēja mācīšanās, katra šāda pieredze ir – es mācos un mācot es mācos. Valodu skolā organizēšu arī nelielu pasākumu, lai pastāstītu par savu pieredzi kolēģiem un kursantiem, sniedzot arī vizuālu informāciju. 

Jūs esat piedalījusies līdzīgā starptautiskā projektā Kolumbijā. Vai varētu pastāstīt mil.lv lasītājiem arī par šo pieredzi?
Kolumbijā arī bija līdzīgs divu nedēļu metodikas kurss. Arī uz šo projektu tika rīkots konkurss. Kolumbija mani pārsteidza ar ļoti atvērtiem, atraktīviem cilvēkiem. Viņiem ļoti patīk apmācībā spēļu elementi. Kursanti katru dienu izdomāja jaunas aktivitātes un paši pieteicās tās vadīt. Kolumbijā nav nodalītas Aizsardzības un Iekšlietu ministrijas - apmācīju gan policistus, gan instruktorus, kas apmāca Gaisa, Sauszemes un Jūras spēkus. Dalījos ar pieredzi militārās angļu valodas mācīšanas metodikā, komunikatīvā pieejā, kā arī par pašmācības centriem. Afganistānas kurss bija specifiskāks un vairāk vērsts uz militāro terminoloģiju, bet Kolumbijā man bija jāatkārto policijas terminoloģija. 

Jūs esat piedalījusies daudzos nozīmīgos projektos. Pasniedzat angļu valodu arī Rīgas Tehniskajā universitātē. Kur smeļaties enerģiju?
Esmu piedalījusies vairākos Rīgas Tehniskās universitātes projektos. Tie ir projekti, kas palīdz uzturēt un attīstīt manu profesionalitāti, kas ļauj labāk veikt darbu NBS. Universitātē izstrādāju programmas un vadu kursus speciālistiem, lai viņi, jau ar uzlabotām angļu valodas zināšanām un prasmēm, varētu piedalīties Eiropas Savienības projektos.

Enerģija man ir tad, kad esmu kopā ar cilvēkiem un daru darbu, ko mīlu. Tā ir enerģijas apmaiņa. Katrs jauns kontakts mani enerģētiski uzlādē, piepilda, pie tam, procesā es rodu jaunas idejas.

Šobrīd apgūstu arī dari valodu pie Valodu skolas pasniedzējas Birutas Jēgeres. Tā ir ļoti skaista un skanīga valoda. Valodu pasniedzējam vienmēr ir jābūt gatavam apgūt ko jaunu. Pēc Afganistānas man ir jaunas idejas ko vēlos realizēt. Tas ir kā ceļojums, kas nekad nebeidzas. Tā ir iespēja redzēt plašāk, domāt plašāk, saņemt dažādus redzējumus par vienu un to pašu lietu, kas savukārt uzlabo manu darbu klasē.

Jo man lielāka pieredze un plašāks skatījums, jo vairāk varu dot saviem kursantiem.

Foto no Silvijas Sīmanes personīgā arhīva.