Daudzi no mums ar interesi vēro sižetus ziņās, kuros stāsta par meklēšanas un glābšanas darbu operācijām, par kritiskā stāvoklī esošu slimnieku transportēšanu, lai saņemtu adekvātu medicīnisko palīdzību; cietušo evakuāciju; plūdu novēršanu un citām ārkārtas situācijām. 

Gaisa spēku helikopteri katru gadu virs sauszemes un jūras veic meklēšanas un glābšanas lidojumus, evakuē cietušos cilvēkus, kā arī iesaistās pazudušu personu meklēšanā. Tikai retais aizdomājas, kāds darbs un pūles jāiegulda, lai šādas operācijas noritētu veiksmīgi. Iespējams, lielai daļai Latvijas sabiedrības glābšanas dienesta karavīru ikdiena vairāk saistās ar filmās redzētajām epizodēm. Realitāte ir daudz skarbāka - regulāri treniņi, kas notiek dažādos diennakts laikos, komandas darbs, smaga fiziskā slodze un liels darbs ar sevi. Gaisa spēku Glābšanas dienesta darbu pamana tikai tad, kad notiek kāda ārkārtas situācija. 

Laikā, kad viesojamies pie Gaisa spēku Aviācijas eskadriļas Glābšanas dienesta posma karavīriem, notiek nakts mācības un mums ir iespēja gūt kaut nelielu, bet tomēr ieskatu viņu ikdienā. Nakts lidojumu ietvaros tiek veikti divi vingrinājumi – desantēšanās ar alpīnistu virvi un cietušā evakuācija ar sakām. Šos vingrinājumus Glābšanas dienesta karavīri praktizē uz jumta, imitējot evakuāciju no kuģa, lai vizuāli pietuvinātos tiem apstākļiem, kas varētu būt jūrā. Arī pilotiem tas ir labs treniņš, lai noturētos vienā punktā, kas ir būtiski, lai glābšanas operācija noritētu veiksmīgi. 

Pastāstīt par Glābšanas dienesta karavīru darbu, pienākumiem un ar kādiem izaicinājumiem jāsastopas ikdienā, mil.lv aicināja enerģisko Gaisa spēku Aviācijas eskadriļas Glābšanas dienesta posma komandieri kapteini Kasparu Kalniņu. Kapteinim Kalniņam dienests Gaisa spēkos bija labi pārdomāts solis, lai gan sākotnēji karjera saistīta ar Valsts policiju, - absolvēta arī Latvijas Policijas akadēmija. Strādājot Valsts policijā, viņš saprata, ka šī nav tā profesija, ar kuru vēlas saistīt savu turpmāko karjeru, jo gribējās vairāk izaicinājumu un arī asākas izjūtas. Pārdomāt profesijas izvēli rosinājis arī tuvs kapteiņa draugs - pilots majors Armands Špillers. Uzaicinājums pievienoties Gaisa spēku Glābšanas dienestam neesot nācis tik ātri – nācās gaidīt divus gadus līdz viņam piezvanīja Aviācijas eskadriļas komandieris un izteica piedāvājumu dienēt Glābšanas dienestā. Dienestu Gaisa spēkos perspektīvais un mērķtiecīgais virsnieks uzsāka 2002.gada janvārī. Daudz darba ieguldīts, lai iegūtā izglītība Latvijas Policijas akadēmijā tiktu pielīdzināta Nacionālo bruņoto spēku prasībām. 

Mil.lv: Kāda ir Gaisa spēku glābšanas dienesta karavīra ikdiena?
Katru nedēļu plānojam savas darba gaitas un treniņus, saskaņojot tos ar pilotiem, un tad veicam ikdienas treniņus. Notiek lekcijas par dažādām tēmām, paši meklējam informāciju un arī vadām nodarbības. Diemžēl mums Latvijā nav tādas skolas, kas sagatavo glābējus – īpaši, kas attiecas uz Gaisa spēkiem.

Mācības savienojam ar pilotu apmācību. Pilotiem ir savi uzdevumi, savukārt mēs veicam citus vingrinājumus. Atstrādājam cietušo evakuāciju dažādās situācijās, piemērām, cietušo evakuāciju no ledus; zvejnieku evakuāciju, kas īpaši aktuāli ir šobrīd - ziemas periodā.

Pastāvīgi trenējamies, lai būtu labā fiziskajā formā. Esam izveidojuši improvizētu svaru zāli. Ir panākta vienošanās izmantot baseinu Ogrē. Būt teicamā fiziskā formā ir arī katra karavīra individuāla atbildība un pienākums.

Glābšanas dienesta posma pamatuzdevums ir meklēšanas un glābšanas darbu nodrošināšana Latvijas teritorijā gan virs sauszemes, gan virs ūdens akvatorija. Prioritāte ir arī jauno glābēju sagatavošana. Glābšanas dienests arī izstrādā instrukcijas un sagatavo attiecīgus normatīvos aktus.    Mil.lv: Kāda ir sadarbība ar citām valsts un pašvaldību institūcijām?
Mums ir izveidojusies ļoti laba sadarbība ar Neatliekamās medicīniskas palīdzības dienestu (Katastrofu medicīnas centru, kas pērn oktobrī Operatīvā medicīniskā dienesta funkcijas nodeva Neatliekamās medicīniskas palīdzības dienestam) un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu. Katrs no dienestiem izmanto savas metodes. Sniedzam atbalstu arī ugunsgrēku dzēšanā, izmantojot mīkstu ūdens konteineru, kas paredzēts ugunsgrēku dzēšanai „Bemby bucket” – ar to no ūdenstilpnes varam pacelt pat 2,5 tonnas ūdens.

Varam justies gandarīti, ka no šī gada mums ir pieejama jauna aparatūra – žirostabilizēta optiski elektroniskā sistēma „MX-15”, ar kuras palīdzību varam atklāt arī tādas lietas, kas cilvēka acij paliek nepamanītas, piemēram, laikus varam atklāt kūdras degšanas gadījumus. „MX-15” būs mūsu pamatinstruments ar ko strādāt, jo līdz šim mums tāda nebija un meklēšana notika vizuāli. Tā ir ļoti laba optiskā ierīce, kas ļauj veikt meklēšanas darbus pat 15 kilometru rādiusā. 

Mil.lv: Vai atšķiras fiziskie normatīvi, kas jākārto karavīriem Glābšanas dienestā no tiem, ko kārto karavīri citās Nacionālo bruņoto spēku vienībās?
Standarta fiziskos normatīvus esam papildinājuši ar Kūpera (Cooper) testu. Tas ir speciāls spēka izturības tests, kas parāda, vai cilvēks ir spējīgs strādāt ilgstoši nestandarta slodzēs. Neatņemama ikgadējās testēšanas sastāvdaļa ir 1200 metru peldēšana atklātajās ūdenstilpnēs -pārsvarā Daugavā pilnā ekipējumā, 400m baseinā, kā arī 25m niršana ar elpas aizturēšanu baseinā. 

Mil.lv: Kādas ir tās rakstura īpašības un profesionālās prasmes un iemaņas, kurām jāpiemīt Glābšanas dienesta karavīram?
Pirmkārt, spēja adekvāti uztvert informāciju. Fiziskās spējas neminēšu kā noteicošo faktoru, jo tās var uztrenēt. Būtiski ir pieņemt savlaicīgus un pareizus lēmumus, jo situācijas glābšanas un meklēšanas operāciju laikā mainās ļoti ātri – sekunžu simtdaļās. Protams, svarīga ir izglītība, atbildības sajūta, pleca sajūta, jo mums nav virsnieka – padotā attiecības, kā tas raksturīgs kājniekiem. Nevaru atļauties sabojāt attiecības, ņemot vērā subordināciju, jo nākamajā brīdī man būs jādodas ar šo cilvēku operācijā un jāpaļaujas tikai un vienīgi uz viņa spējām, prasmēm, ko viņš prot darīt. Mums tapāt kā hokeja komandai – jāzina katrs nākamais solis. 

Mil.lv: Kad Glābšanas dienestam ir „karstākais” darba laiks?
Šis darba laiks noteikti ir vasarā, kad biežāk notiek medicīniskās evakuācijas no attālākiem Latvijas reģioniem uz Rīgu. Šobrīd aktuāli varētu būt atlūzuši ledus gabali. Ik palaikam ir situācijas, kad meklēšanas un glābšanas atbalsts jānodrošina arī zemledus makšķerniekiem, veicot viņu evakuāciju, atbalsts jāsniedz ari iesalušiem kuģiem un kuģiem, kas nokļuvuši uz sēkļiem.

Vēl šobrīd atmiņā ir aizvadītā gada novembra notikumi, kad no pasažieru prāmja „Silja Festival” veicām glābšanas operāciju - medicīnisko evakuāciju, Ventspils slimnīcā nogādājot sievieti, kurai bija sākušās dzemdības.

Viens no pozitīvākajiem brīžiem, kas nāk prātā ir, ka tūlīt pēc NATO samita no Krievijas zemūdenes noņēmām cilvēku, par ko vēlāk mani cilvēki saņēma arī apbalvojumu. 

Mil.lv: Ņemot vērā šīs ziemas sniega segas biezumu, ļoti drīz, aktuāla varētu kļūt plūdu problēma.
Mēs esam un būsim gatavi palīdzēt plūdu radīto seku novēršanā, ja tiešām sāksies straujš atkusnis. Esam sadarbojušies plūdu novēršanā arī ar Zemessardzes speciālistiem. Ja būs nepieciešams, tad evakuēsim arī civilos iedzīvotājus. 

Mil.lv: Ar kādiem grūtībām nākas sastapties ikdienā?
Diemžēl joprojām ir tā, ka ne visi zina par mūsu esamību. Jūtama arī neizpratne no sabiedrības puses. Ar to, ka helikopters nolido parādē, ir daudz par maz, lai Latvijas sabiedrība saprastu, ka mums ir savi Gaisa spēki, kas gatavi palīdzēt. Transportēšana ar helikopteru ir viens no ātrākajiem evakuācijas veidiem. Tā ir iespēja glābējiem un citiem dienestiem ātri nokļūt vietā, kur notikusi ārkārtas situācija.

Ņemot vērā šā brīža situāciju Latvijā, daudzi projekti finansiālu iemeslu dēļ tiek apturēti, bet tas nebūt nenozīmē, ka mēs nevarētu veikt pilnvērtīgi savas funkcijas. Mēs pielāgojamies, pielāgojam arī mūsu ekipējumu un pilnībā spējam sevi realizēt. Pērn piedalījāmies 25 meklēšanas un glābšanas operācijās. Salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem bija daudz mazāk medicīnisko evakuāciju – astoņas. Medicīnisko evakuāciju skaita samazināšanās saistāma ar Katastrofu medicīnas centra restrukturizāciju. 

Mil.lv: Kā Jūs raksturotu savu personālu?
Augsti kvalificēts, profesionāls personāls, ar izteiktu atbildības sajūtu un ļoti gribošs strādāt. Ikviens no mums ir gatavs palīdzēt gan savam kolēģim, gan arī citam cilvēkam, jo uz šejieni nāk nevis kādu ideālu vadīti, bet ar vēlmi palīdzēt. Liekot roku uz sirds, varu apgalvot, ka mani padotie ļoti pārdzīvo, ja no mums neatkarīgu iemeslu dēļ kas nesanāk tā, kā bija plānots.

Personāls regulāri papildina savas zināšanas un praktiskās iemaņas. Vairāki glābšanas dienesta karavīri ir pabeiguši kuģa ūdenslīdēju kursu. Jūras meklēšanas un glābšanas koordinācijas centrs savulaik prasījis, lai Glābšanas dienestam būtu kapacitāte piedalīties zemūdens darbos, ar ekipējumu desantējoties ūdenī un veikt glābšanas darbus kuģu iekšpusē. Personāls šos kursus ir izgājis, ir iegādāts arī speciāls ekipējums. Glābšanas dienesta karavīriem regulāri notiek arī izpletņlēkšanas apmācība. Minimums ir 24 lēcieni gadā, sākot no 600 metru augstuma. Man augstākais lēciens ir no 4600 metriem, bet tas jau ir nākošais līmenis ar brīvo kritienu un puiši vēlas sasniegt to pašu.

Varbūt kādam no Glābšanas dienesta karavīriem nav tik lielas pieredzes reālās operācijās, tomēr ikviens no mums ir spējīgs veikt uzdevumus praktiski vienādā līmenī, ar lielu atbildības sajūtu par uzticēto.

MIL.lv: Kādi ir lielākie riski, veicot šo sociāli atbildīgo darbu?
Riski var parādīties jebkurā vietā, jebkurā brīdi, - kaut vai karājoties vinčā 30 metrus ārpus helikoptera var kaut kas notikt, - var trūkt savienojumi, cilvēks var tikt norauts no kuģa, paslīdēt no kuģa – ir dažādas nianses, kas jāņem vērā veicot operāciju. Esmu par to, lai cilvēki uzņemas attaisnotu risku, nevis muļķības pēc tikai pateikt – es to izdarīšu! 

Mil.lv: Vai ir dzirdēti kādi maldīgi pieņēmumi par Jūsu darbu?
Mums ir bijuši cilvēki, kuri Glābšanas dienestā nonākuši nepareizu motīvu vadīti – ar domu, ka darbs Glābšanas dienestā ir sava veida romantika, iespēja iepatikties meitenēm, krogā pie alus kausa pasakot, ka esmu glābējs un ar to mēģināt pacelt savu reitingu meiteņu acīs. Man gribētos piebilst, ka tas viss ir tāds māns, apakšā stāv ļoti liels darbs. Cilvēki, kas nav tikuši ar to galā, pie mums vairs nedien. 

Mil.lv: Vai piekrītat apgalvojumam, ka daba vienmēr būs lielāka un spēcīgāka par cilvēku?
Piekrītu, bet mēs pieliksim visu spēkus, lai to ietekmētu, lai mēģinātu mainīt un izmantotu apstākļus mūsu labā. Latvijas teritoriālie attālumi atļauj visur būt klāt ar helikopteriem – daudzās valstīs glābšanas darbu veikšanā izmanto lidmašīnas, izpletņlēkšanu. Latvijas reljefs ir ļoti pateicīgs meklēšanas un glābšanas darbiem. 

Mil.lv: Varbūt varat minēt kādas valsts pieredzi, kas noder Jūsu darbā?
Sākotnēji tā bija Dānija, jo tieši dāņi palīdzēja mums izveidot glābšanas dienestu, palīdzēja ar ekipējumu un dāvinājumiem. Lieliska sadarbība izveidojusies ar ASV Krasta apsardzes Glābšanas dienestu, jo viņi veic līdzīgu darbu. Esmu panācis, ka mans personāls IMET (Starptautiskā militārās izglītības un apmācības programma) programmas ietvaros piedalās Glābēja-peldētāja (Surface Rescue Swimmer) kursā, ASV. Informācija ko tur māca, ir ļoti noderīga mūsu darbā. Ļoti ceru, ka turpmāk, vismaz reizi gadā, viens Glābšanas dienesta karavīrs dosies uz šiem kursiem.

Cieša sadarbība izveidojusies ar Lietuvas un Igaunijas Gaisa spēku Glābšanas dienestiem. Katru gadu piedalāmies kopējās mācībās, kurās notiek savstarpējas pieredzes apmaiņa. 

Mil.lv: Ar ko būtu jāsāk jaunietim, kurš vēlas savu dzīvi saistīt ar Glābšanas dienestu?
Mana personīgā pieredze rāda, ka vajadzētu būt vismaz 23 gadiem ar izteiktu atbildības sajūtu un spēju just līdzi citiem. Lai jaunības maksimālisms būtu pagājis un romantikas pieskaņa, kas varētu traucēt dienestam, būtu aizēnota. 

Pierādīju, ka varu! 

Jau vairāk kā divus gadus, Aviācijas eskadriļas glābšanas dienestā plecu pie pleca dienesta pienākumus veic arī brālis un māsa – virsseržants Ivars Bērsons un dižkareive Anita Bērsone. Anita ir pirmā un pagaidām vienīgā sieviete, kas dien elitārajā Gaisa spēku Aviācijas eskadriļas Glābšanas dienestā. 

MIL.lv: Kā nonācāt militārajā dienestā?
Mani brāļi dienēja bruņotajos spēkos, tāpēc un mājās saviesīgos vakaros daudz tika runāts par dienestu. Tā kā mans dzīves stils ir stipri līdzīgs brāļu, man radās liela interese par dienestu Nacionālajos bruņotajos spēkos. Nokārtoju iestājpārbaudījumus Glābšanas dienestā, tad sekoja mācības Kājnieku skolā. Pēc Kājnieku vada kareivju pamatapmācības kursa beigšanas uzsāku dienestu Aviācijas eskadriļā. Tā nu ir sanācis, ka mēs ar vienu no brāļiem dienam Glābšanas dienestā, bet vecākais brālis jau no Atmodas laikiem dien Zemessardzē. 

Mil.lv: Kāpēc tieši darbs Glābšanas dienestā, bet ne citā NBS vienībā?
Darbs Glābšanas dienestā ir pietiekami interesants un atbilstošs manai dzīves uztverei. Tas ir tas, ko es spēju darīt, kas mani interesē, kas mani aizrauj. Strādājot es saprotu –jā, tas ir mans darbs. Neesmu vīlusies! 

Mil.lv: Vai ģimene atbalstīja Jūsu izvēli turpmāko dzīvi saistīt ar dienestu Aviācijas eskadriļā?
Glābšanas dienestā esmu jau trešo gadu. Ir sanācis tā, ka vecākiem jāsamierinās ar mūsu izvēli. Man un brāļiem ir stingrs raksturs, - ja reiz ko izdomājam, tad uz to mērķtiecīgi tiecamies. Arī mamma jau ir pieņēmusi manu izvēli, un tā kā esmu augusi starp brāļiem – viņa zina, ka raksturā un domāšanā esmu stipri līdzīga viņiem. Brāļi sākumā pasmīnēja par manu izvēli, bet es pierādīju –to varu! Kad uzsāku darbu Glābšanas dienestā, mans brālis jau tur dienēja. Gribētu piebilst, ka Glābšanas dienestā dienēja arī par mans jaunākais brālis Jānis Bērsons (mēs pavisam esam pieci bērni ģimenē), kurš traģiski gāja bojā 2007.gadā februāri. 

Mil.lv: Vai ir kādas grūtības, ar kurām nākas ikdienā saskarties?
Nesaskatu pārāk lielas grūtības savā dienestā un priekš manis tas nav pārāk smags darbs. Protams, sākumā man tika veltīta pastiprināta uzmanība, jutu nogaidošu attieksmi - kā nu būs un ko es varēšu. Laiks jau ir pagājis, kolēģi pie manis pieraduši un viņu attieksme ir ļoti labvēlīga. Esmu savējā.   

Glābšanas dienesta posma komandieris kapteinis Kaspars Kalniņš enerģiski piebilst, ka Anitai netiek piešķirtas nekādas atlaides – arī viņa piedalās meklēšanas un glābšanas darbu operācijās, cietušo transportēšanā, un atšķirībā no citām NBS vienībām, Anita kārto fiziskos normatīvus tādus pašus kā stipra dzimuma pārstāvji.

Vērojot Glābšanas dienesta karavīrus nakts mācībās, rodas iespaids, ka viņiem pietiek vien paskatīties vienam uz otru, lai zinātu, kas notiks nākamajā brīdī. Arī žestu valodai ir liela nozīme Glābšanas dienesta karavīru ikdienā, jo troksnis helikopterā ir liels un ne vienmēr var visu izteikt vārdos.

Saliedētība, uzticība, mērķtiecīgums un neatlaidība – tā ir ikviena Glābšanas dienesta karavīra vizītkarte, - ar ticību sev, saviem kolēģiem un darbam, ko dara.

Foto no Rekrutēšanas un jaunsardzes centra arhīva