Pēdējos mēnešos gan sabiedriskajā telpā, gan ekspertu starpā plaši ir ticis diskutēts par tālāko NATO vadītās ISAF operācijas Afganistānā nākotni. Īpaši par to, kādā veidā ir maināma līdzšinējā sabiedroto valstu stratēģija, lai nodrošinātu stabilitāti šajā gadu desmitiem karu plosītajā valstī, kur jau vismaz divas paaudzes afgāņu ir dzimušas kara apstākļos un karš ir kļuvis par dzīvesveidu daļai no šīs sabiedrības . Tādēļ neviļus rodas jautājums: kas pēkšņi ir mainījies, kas mums liek pārskatīt līdzšinējo stratēģiju un meklēt kardināli jaunus risinājumus? Un vai tiešām pēdējie risinājumi, ko ir piedāvājis jaunais ISAF spēku komandieris ģenerālis Stenlijs Makristals, ir tieši tie, pēc kuriem mēs tiecamies.
Acīmredzot, meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, jāatceras, ka NATO vienīgais gala mērķis Afganistānā ir atstāt šo valsti pēc iespējas ātrāk afgāņu valdībai, kas ir spējīga kontrolēt situāciju valsts teritorijā, nodrošinot, ka neatkārtojas jau vienreiz piedzīvotais, kad Afganistāna kļuva ne tikai par patvēruna vietu pasaules terorisma un ekstrēmisma kustībām, bet arī par placdarmu šo organizāciju uzbrukumiem daudzās pasaules valstīm.
Lai izprastu pašreizējo situāciju Afganistānā, nepieciešams ņemt vērā vairākus būtiskus apstākļus, kas ir ietekmējuši tās rašanos un noteiks tālāko attīstību.
NATO valstu sabiedrības ne tikai nebija gatavas 2001. gada 11. septembra terora aktiem ASV, bet arī, kā to tagad redzam, tālākai iesaistei Afganistānā. Reti kurš aizdomājās, ka Afganistānas stabilizācija nebūs pāris gadu, bet gan gadu desmitu jautājums. Tāpat kā NATO sabiedrotajiem līdz šim politiskajā līmenī bijušas grūtības vienoties par to, ka operācija Afganistānā ir kaut kas vairāk par vienkāršu miera uzturēšanas misiju, kādas NATO ir īstenojusi Balkānos, par to, ka, lai uzvarētu Afganistānā ir nepieciešami daudz lielāki militārie, politiskie, finanšu un attīstības politikas resursi, kādus pašlaik ieguldām.
Raugoties no līdzšinējās militārās operācijas viedokļa, diez vai kaut kas būtu pārmetams militārajiem ISAF komandieriem. Jo īpaši, ņemot vērā to, ka gandrīz visi līdzšinējie komandieri ir lūguši piešķirt papildu spēkus, bet nav guvuši politisko atbalstu. Jāatceras arī tas, ka daudzas valstis, iekšpolitisko apsvērumu vadītas, ir noteikušas ierobežojumus savu spēku izmantošanai Afganistānā, tādējādi vēl vairāk samazinot komandieriem pieejamos spēkus, jo īpaši tajās vietās, kur visvairāk šie spēki ir nepieciešami — Afganistānas dienvidos un austrumos.
Šai kontekstā nelielā retrospektīvā jāsalīdzina situācija Irākā un Afganistānā. Ja atceramies, pēc Sadāma Huseina režīma gāšanas Irākā 2003. gadā drošības situācija būtiski sāka pasliktināties 2006. gadā, sasniedzot kulmināciju 2007. gadā, kad nemiernieku uzbrukumos gandrīz katru dienu gāja bojā gan koalīcijas karavīri, gan vienkāršie Irākas civiliedzīvotāji. Arī Afganistānā sākotnējā situācija pēc tālibu režīma gāšanas 2001. gadā bija salīdzinoši mierīga, taču pēdējos gados uzbrukumu skaits ir palielinājies ne tikai tradicionāli nedrošajos valsts austrumos un dienvidos, bet arī ziemeļos un rietumos.
Lai pārvarētu nemiernieku pretestību un stabilizētu situāciju Irākā, toreizējais ASV prezidents Dž. Bušs pieņēma lēmumu palielināt ASV karavīru skaitu Irākā par 20 000 un uzsākt aktīvu nemiernieku izspiešanas politiku no pilsētām un apdzīvotām vietām. Vienlaikus liela uzmanība tika pievērsta irākiešu armijas un policijas apmācībai, kā arī valsts ekonomiskajai attīstībai un iedzīvotāju sociālo problēmu risināšanai. Šī politika lielā mērā izrādījās veiksmīga, un gada laikā izdevās panākt būtisku situācijas uzlabošanos. Iniciatīvu un atbildību pārņēma Irākas drošības spēki, un Irākas iedzīvotāji beidzot sāka uzticēties savai valdībai.
2007. gadā, kad tika uzsāktas lielākās operācijas nemiernieku iznīcināšanai, Irākā uz 31 miljonu iedzīvotāju bija gandrīz 450 000 vīru armija papildus aptuveni 150 000 karavīru no ASV vadītās koalīcijas spēkiem. Salīdzinoši pašlaik Afganistānā, kur iedzīvotāju skaits ir tikai nedaudz mazāks par Irāku — aptuveni 28 miljoni, ISAF spēkos ir aptuveni 70 000 karavīru, bet Afgāņu Nacionālajā armijā nedaudz virs 80 000 un tikpat daudz Afganistānas policijā. Kā redzams, Afganistānā pieejamie drošības spēki faktiski ir trīs reizes mazāki, nekā 2007. gadā tie bija Irākā. Turklāt Afganistānas kalnainā ģeogrāfija un vāji attīstītā infrastruktūra norāda uz to, ka drošības spēku lielumam ir jābūt vēl lielākam nekā Irākā, lai tie varētu kontrolēt visu valsts teritoriju.
Acīmredzot tieši tādēļ ASV prezidents B. Obama ir paziņojis, ka ne tikai nosūtīs papildus 30 000—35 000 ASV karavīru uz Afganistānu, bet arī norādījis uz nepieciešamību vismaz dubultot afgāņu drošības spēku lielumu līdz 400 000. Tajā pašā laikā ir jābūt reālistiem un jāsaprot, ka šāds mērķis nav viegli sasniedzams. Afganistānai nav tādu naftas atradņu kā Irākā, tādēļ nepieciešami papildu resursi no NATO puses. Arī nosūtot papildu instruktoru vienības, kas nodarbotos ar afgāņu armijas un policijas apmācību, līdzīgi kā Latvijas Operacionālās sadarbības padomnieku grupas karavīri jau vairāk nekā gadu apmāca afgāņu bataljonu Nūristānas un Kunāras provincē Afganistānas austrumos pie Pakistānas robežas. No pašu pieredzes zinām, kas tas ir ļoti smags un resursus prasošs uzdevums. Pat ja izdodas apmācīt tik lielus afgāņu spēkus, ir jāplāno finansējums to uzturēšanai, jo Afganistānas valdības rīcībā vismaz pārskatāmā nākotnē šāda nauda diez vai būs. Afganistānas prezidents H. Karzajī pavisam nesen atzina, ka starptautiskais atbalsts drošības spēku uzturēšanai būs nepieciešams līdz pat 2024. gadam.
Nepietiekamais spēku lielums bija arī galvenais iemesls, kādēļ līdzšinējā ISAF stratēģija Afganistānā nav nesusi būtiskus rezultātus. Nav izdevies nodrošināt kontroli pār plašākām teritorijām, īpaši tajos rajonos, kur liela ietekme joprojām ir nemierniekiem. To nav spējuši atrisināt arī afgāņu drošības spēki. Klasisku nespēju nodrošināt pastāvīgu kontroli var redzēt daudzos ciemos — pa dienu afgāņu ciemā valda ISAF vai afgāņu valdības spēki, bet naktī, kad tie ir atgriezušies bāzēs, ciemā atgriežas tālibi.
Ja arī īstermiņā šāda situācija, iespējams, var neradīt draudus, ilgtermiņā tā pārvēršas par nopietnāku problēmu, jo bez drošības un stabilitātes nav iespējama arī valsts attīstība. Biežās varas maiņas dēļ tiek zaudēta iedzīvotāju uzticība gan Afganistānas centrālajai valdībai, gan ISAF vadītajiem spēkiem. Iedzīvotāji zaudē ticību un vairs necer uz valdības atbalstu, bet pārliecinās, ka tiem jārēķinās ar tālibu atgriešanos un jāpaļaujas tikai uz saviem spēkiem. Ilgtermiņā tas noved arī pie tālibu kaujinieku rindu pieauguma.
Tieši tādēļ jaunajā stratēģijā ISAF komandieris ģenerālis Makristals piedāvā koncentrēt uzmanību uz iedzīvotāju drošību, kas praksē nozīmētu to, ka, iespējams, būs nepieciešams samazināt atbildības rajonus un koncentrēties uz apdzīvotajām vietām. Taču ir skaidrs, ka stratēģijas maiņai var būt arī bumeranga efekts NATO valstu sabiedrībās. Lai garantētu lielāku afgāņu apdzīvoto vietu drošību, ISAF spēkiem būs nepieciešams daudz vairāk uzturēties ārpus bāzēm, veikt patruļas utt., kas nesīs lielākus ISAF karavīru zaudējumus. Tāpēc jautājums, vai NATO valstu sabiedrības būs gatavas akceptēt vēl lielākus zaudējumus Afganistānā, lai panāktu pagrieziena punktu tās stabilizēšanā, paliek neatbildēts un lielā mērā ietekmēs to, vai progresu Afganistānā izdosies panākt.
Iedzīvotāju drošībai savukārt jāiet roku rokā ar ekonomisko attīstību, administratīvajām reformām un citiem pasākumiem valstī, kas var modināt Afganistānas iedzīvotāju ticību nākotnei. Bez ekonomiskās attīstības diez vai mēs varam cerēt uz ilgtermiņa stabilitāti Afganistānā. Lai arī līdz šim ieguldīta pietiekami liela nauda Afganistānas atjaunošanā, tas noticis visai nekoordinēti un nesaskaņoti. Jāatzīst, daudzi arī Latvijā uzskata, ka Afganistāna ir militāra problēma un ka tā jārisina pārsvarā ar militāriem līdzekļiem. Bet patiesībā militārais komponents ir tas, kam būtu jāgarantē stabilitāte un drošība ekonomiskai un sociālai attīstībai. Un jo īpaši būtiski ir, lai dažādas institūcijas, valstis un starptautiskās organizācijas atrastu veidu, kādā panākt maksimālu koordināciju un vienotu izpratni par veicamajiem pasākumiem Afganistānas atjaunošanā.
Var teikt, ka lielākā Afganistānas sabiedrības daļa dzīvo feodālos apstākļos, tāpēc ekonomiskai un sociālai attīstībai būs izšķiroša nozīme. Tāpat arī izglītībai, ņemot vērā augsto analfabētisma līmeni. Taču līdzšinējā politikā ir skaidri saskatāma donorvalstu vēlme veidot Afganistānu pēc saviem standartiem un vērtībām, kaut gan ir jāšaubās, vai feodāla sabiedrība, kas balstīta uz izteiktām cilts tradīcijām, ir spējīga pāris gadu laikā transformēties par modernu demokrātisku sabiedrību. Būtu jāatceras, ka arī rietumvalstīm bija vajadzīgi gadu desmiti (piemēram, sieviešu balsstiesību piešķiršanai), lai sasniegtu pašreizējos standartus un sabiedrībā valdošās vērtības. Tāpēc diez vai var sagaidīt, ka sabiedrība ar izteiktām feodālām iezīmēm tik viegli akceptēs šādas pārmaiņas.
To pašu var norādīt par Bonnas konferencē izvēlēto centrālās valdības formu Afganistānā ar augstām prezidenta pilnvarām, kaut gan vēsturiski Afganistānā nekad nav pastāvējusi stipra centrālā vara, jo ģeogrāfisko apstākļu, kā arī etniskās dažādības dēļ centralizētu pārvaldi tur ir grūti īstenot. Vēsturiski Afganistānā ir bijusi stipra reģionālā cilšu pārvalde un mazietekmīgs monarhs Kabulā. Jāsaprot, ka Afganistānas vietējo tradīciju un vērtību izpratnes ignorēšana un mēģinājumi uzspiest šai sabiedrībai svešas vērtības neveicina mūsu mērķu sasniegšanu. Traģiskākais ir tas, ka mūsu vērtības pretinieks izmanto, lai vērstos pret mums. Tāpēc padoms par Afganistānas nākotnes attīstību jāmeklē nevis Rietumu institūtos, bet gan pie pašiem afgāņiem, kam ir jājūtas līdzatbildīgiem par šo procesu.
Starptautiskā misija Afganistānā ir sarežģīta un prasa ne tikai no NATO, bet arī no visas starptautiskās sabiedrības daudz lielākus ieguldījumus un saliedētāku politiku nekā jebkura cita miera uzturēšanas operācija. Pastāv divas iespējas — rast jaunus risinājumus un uzvarēt Afganistānā, atstājot šo valsti valdībai, kas spēj kontrolēt situāciju visā tās teritorijā, vai arī pamest šo valsti haosam un jaunam pilsoņu karam, kā tas notika pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados.
Jānis Garisons,
AM Krīzes vadības departamenta direktors — politiskais direktors.
